Mēs mācām, ka Bībele ir Dieva sarakstīta atklāsme cilvēkam un 66 bībelē atrodamās
grāmatas, kuras mums ir dāvājis Svētais gars, sastāda Dieva Vārdu visā pilnībā (1.
Korintiešiem 2:7–14; 2. Pētera 1:20–21). Mēs mācām, ka Dieva Vārds ir objektīva, (1
Tesaloniķiešiem 2:13; 1 Korintiešiem 2:13), mutiski iedvesmota katrā vārdā (2. Timoteja
3:16), tās orģinālie dokumenti ir pilnīgi nekļūdīgi, tā ir Dieva elpa. Mēs mācām, ka bībele
parāda vienīgo nekļūdīgo ticības un praktizēšanas likumu (Mateja 5:18; 24:35; Jāņa 10:35;
16:12–13; 17:17; 1. Korintiešiem 2:13; 2.Timoteja 3:15–17; Ebrejiem 4:12; 2. Pētera 1:20–
21).
Mēs ticam, ka Dievs runā caur Savu rakstīto vārdu dubulto autortiesību veidā. Svētais Gars tik
ļoti iedvesmoja rakstu autorus, ka, caur viņu individuālajām personībām un dažādo
rakstīšanas stilu, viņi, pilnīgi bez kļūdām (Mateja 5:18; 2. Timoteja 3:16), sastādīja un
dokumentēja Dieva Vārdu cilvēkiem (2. Pētera 1:20–21).
Mēs ticam, ka, neskatoties uz to, ka jebkura Svēto Rakstu rakstvieta var tikt pielietota
dažādām dzīves situācijām, pastāv tikai viena īstā interpretācija. Svēto Rakstu nozīmē var tikt
atrasta tikai caur cītīgu burtiskās, gramatiski vēsturiskās interpretācijas metodes pielietošanu
Svētā Gara apgaismībā (Jāņa 7:17; 16:12–15; 1. Korintiešiem 2:7–15; 1. Jāņa 2:20). Ticīgo
pienākums ir uzmanīgi noskaidrot patieso Svēto Rakstu nolūku un nozīmi, apzinoties, ka
pareiza Svēto Rakstu pielietošana ir saistoša paaudžu paaudzēs.
KAM MĒS TICAM
Svētie Raksti
Dievs
Mēs mācām, ka ir tikai viens dzīvais un patiesais Dievs (5. Mozus 6:4; Jesaja 45:5–7; 1.
Korintiešiem 8:4), bezgalīgs, visu zinošs Gars (Jāņa 4:24), perfekts visos iespējamajos veidos,
viena Būtne, mūžīgi pastāvot trīs Personās – Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā (Mateja 28:19; 2.
Korintiešiem 13:14) – katru no tām mums ir vienlīdz jāpielūdz un jāpaklausa.
Dievs Tēvs Mēs ticam, ka Dievs Tēvs, pirmā trīsvienības persona, pavēl, valda un rīkojas ar visām lietām pēc Sava prāta un žēlastības (Psalmi 145:8–9; 1. Korintiešiem 8:6). Viņš ir visa Radītājs (1.Mozus 1:1–31; Efeziešiem 3:9). Kā vienīgais, visvarenais visuma Vadītājs, Viņš ir suverēns Savā radīšanā, pestīšanā un glābšanā (Psalmi 103:19; Romiešiem 11:36). Kā Radītājs, Viņš ir visu cilvēku Tēvs (Efesiešiem 4:6), bet tikai ticīgajiem Viņš ir arī garīgais Tēvs (Romiešiem 8:14; 2. Korintiešiem 6:18). Viņš visas lietas dara pēc savas gribas un lēmuma (Efesiešiem 1:11). Viņš bez apstājas valda, pārvalda un kontrolē visu radību un notikumus (1. Laiku 29:11). Viņš ir suverēns, taču, Viņš nav ne grēka autors, ne piekritējs (Habakuks 1:13; 1 Jāņa 8:38–47). Viņš neatvieglo morālu, inteliģentu radību atbildību (1. Pētera 1:17). Savā žēlastībā Viņš mūs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas (Efesiešiem 1:4–6); Viņš izglābj no grēka visus, kas pie Viņa nāk caur Jēzu Kristu, Viņš pieņem par saviem bērniem visus, kas pie Viņa nāk; Viņš kļūst par Savu bērnu Tēvu (Jāņa 1:12; Romiešiem 8:15; Galatiešiem 4:5; Ebrejiem 12:5–9).
Dieva Dēls Mēs ticam, ka Jēzum Kristum, Trīsvienības otrajai Personai, pieder visa dievišķā vara un Viņš ir līdzvērtīgs, līdznozīmīgs un mūžīgs, kā Tēvs (Jāņa 10:30; 14:9).
Mēs ticam, ka Dievs Tēvs radīja visu pēc Sava prāta un gribas caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, caur kuru visas lietas turpina pastāvēt (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:15–17; Ebrejiem 1:2).
Mēs ticam, ka mūžīgais Dēls, otrā Svētās trīsvienības Persona, nāca uz zemes, pats sevi iztukšoja un tapa kā cilvēks, taču, turpināja būt līdzi Dievam un bez grēka (Filipiešiem 2:5-8; Ebrejiem 4:15; 7:26).
Mēs ticam, ka Viņš tika ieņemts no Svētā Gara iekš jaunavas Marijas(Lūkas 1:35) un dzima no sievietes (Galatiešiem 4:4-5), lai abas pilnīgās, perfektās un individuālās dabas, dievišķā un cilvēcīgā, taptu savienotas kopā vienā personā, bez neskaidrības, pārmaiņām vai dalīšanās. Tādēļ, Viņš ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, viens Kristus, vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēku.
Mēs ticam, ka Kristum Savā iemiesojumā, pilnībā piederēja Viņa dievišķā daba un īpašības (Kolosiešiem 2:9; Lūkas 5:18–26; Jāņa 16:30; 20:28). Taču, brīžos, kad Viņš tika pazemots, Viņš ne vienmēr izpauda Savu majestātiskumu visā tās godībā, slēpjot to aiz Savas neviltotās cilvēka dabas (Mateja 17:2; Marka 13:32; Filipiešiem 2:5–8). Saskaņā ar Savu cilvēcisko dabu, Viņš ir paklausīgs Tēvam (Jāņa 4:34; 5:19, 30; 6:38) Svētā Gara spēkā (Jesajas 42:1; Mateja 12:28; Lūkas 4:1, 14).
Mēs ticam, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus izpirka mūsu grēkus izlejot Savas asinis un upurējot Sevi, mirstot krusta nāvē. Viņa nāve bija brīvprātīga, aizstājoša, izlīdzinoša un atpestoša (Jāņa 10:15; Romiešiem 3:24–25; 5:8; 1. Pētera 2:24). Mēs ticam, ka, balstoties uz mūsu Kunga Jēzus Kristus nāvi, ticīgais grēcinieks ir atbrīvots no grēka soda, spēka un klātbūtnes un, viņš top pasludināts par taisnotu, viņš iemanto mūžīgo dzīvību un tiek uzņemts Dieva ģimenē (Romiešiem 3:25; 5:8–9; 2. Korintiešiem 5:14–15; 1. Pētera 2:24; 3:18).
Mēs ticam, ka mēs esam taisnoti dēļ Viņa burtiskās un fiziskās augšāmcelšanās no mirušajiem un, ka Viņš nu ir pie Dieva labās rokas paaugstināts. Viņš tagad ir Starpnieks, mūsu Aizstāvis un Augstais Priesteris (Mateja 28:6; Lūkas 24:38–39; Apustuļu darbi 2:30–31; Romiešiem 4:25; 8:34; Ebrejiem 7:25; 9:24; 1. Jāņa 2:1).
Mēs ticam, ka, caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no kapa, Dievs ir apstiprinājis Sava Dēla dievišķo būtību un ir atstājis pierādījumus, ka Dievs ir pieņēmis Kristus izpirkšanas darbu pie krusta. Jēzus ķermeņa augšāmcelšanās kalpo arī kā pierādījums, ka arī visi ticīgie reiz augšāmcelsies un dzīvos (Jāņa 5:26–29; 14:19; Romiešiem 1:4; 4:25; 6:5–10; 1. Korintiešiem 15:20, 23).
Mēs ticam, ka Jēzus Kristus atgriezīsies pakaļ Savai draudzei, kas ir Viņa Miesa, laikā, kad notiks ticīgo paraušana. Viņš Savā godībā atgriezīsies kopā ar Savu draudzi valdīs virs zemes tūkštoš gadus (Apustuļu darbi 1:9-11, 1. Tesaloniķiešiem 4:13-18; Atklāsmes 20).
Mēs mācām, ka Kungs Jēzus Kristus ir vienīgais, caur kuru Dievs tiesās visu cilvēci (Jāņa 5:22– 23):
  • Ticīgos (1. Korintiešiem 3:10–15; 2. Korintiešiem 5:10)
  • Uz zemes palikušos dzīvos tad, kad Viņš atgriezīsies visā Savā godībā (Mateja 25:31– 46)
  • Mirušos neticīgos pie lielā, baltā godības Troņa (Atklāsmes 20:11–15)
Kā Starpnieks starp Dievu un cilvēku (1. Timoteja 2:5), Savas miesas (draudzes) Galva (Efesiešiem 1:22; 5:23; Kolosiešiem 1:18), un, Visuma Valdītājs, kurš nāk un kurš valdīs Dāvida tronī (Jesajas 9:6; Lūkas 1:31–33), Viņš ir pēdējais Tiesnesis visiem, kuri nav ticējuši, ka Viņš ir Kungs un Glābējs (Mateja 25:14–46; Apustuļu darbi 17:30–31).
Dieva Svētais Gars Mēs ticam, ka Svētais Gars ir dievišķa, mūžīga un neatdalāma Persona. Svētajam garam pieder visas cilvēcīgās un dievišķās īpašības, tai skaitā intelekts (1. Korintiešiem 2:10-13), emocijas (Efesiešiem 4:30), gribasspēks (1. Korintiešiem 12:11), mūžība (Ebrejiem 9:14), visuresamība (Psalmi 139:7-10), visuzināšana (Jesajas 40:13-14), visvarenība (Romiešiem 15:13), un patiesums (Jāņa 16:13). Svētais Gars visā Savā dievišķajā būtībā ir vienlīdzīgs Tēvam un Dēlam (Mateja 28:19; Apustuļu darbi 5:3–4; 28:25–26; 1. Korintiešiem 12:4–6; 2. Korintiešiem 13:14; Jeremijas 31:31–34 un Ebrejiem 10:15–17).
Mēs ticam, ka Svētā Gara darbi šajā laikmetā iesākās Vasarsvētkos. Viņš nāca Tēva sūtīts, kā Kristus bija apsolījis (Jāņa 14:16-17; 15:26), lai iesāktu un pabeigtu Kristus miesas (draudzes) celšanu (1. Korintiešiem 12:13). Viņa plašā darbības sfēra ietver pasaules pārliecināšanu par grēku, taisnību un tiesu; tā Kunga Jēzus Kristus pagodināšanu un ticīgo pārvēršanu Kristus līdzībā (Jāņa 16:7–9; Apustuļu darbi 1:5; 2:4; Romiešiem 8:29; 2. Korintiešiem 3:18; Efesiešiem 2:22).
Mēs ticam, ka Svētais Gars ir pārdabiskais un suverēnais atdzimšanas Aģents, kurš caur kristībām pārvērš visus ticīgos par Kristus miesas locekļiem (1. Korintiešiem 12:13). Svētais Gars šķīsta, vada, spēcina un mājo iekš Kristus miesas locekļiem, lai tie kalpotu, un, apzīmogo tos pestīšanas dienai (Romiešiem 8:9; 2. Korintiešiem 3:6; Efesiešiem 1:13).
Mēs ticam, ka Svētais Gars ir dievišķais Skolotājs, kurš vadīja apustuļus un praviešus ticībā, lai tie sarakstītu Dieva atklāsmes rakstus – Bībeli (2. Pētera 1:19-21). Svētais Gars iemājo katrā ticīgajā brīdī, kad tas tiek izglābts un tas ir par pienākumu visiem, kuri ir dzimuši no Gara, lai tie taptu Gara piepildīti un vadīti(Jāņa 16:13; Romiešiem 8:9; Efesiešiem 5:18; 1 Jāņa 2:20, 27).
Mēs ticam, ka Svētais Gars draudzei dāvā garīgās dāvanas. Svētais Gars nepienes slavu pats Sev vai Savām dāvanām caur ārēju izrādīšanos, taču, Viņš pienes slavu Kristum caur pazudušo glābšanu un ticīgo ticības celšanu (Jāņa 16:13–14; Apustuļu darbi 1:8; 1. Korintiešiem 12:4– 11; 2. Korintiešiem 3:18).
Dievs Tēvs Mēs ticam, ka Dievs Tēvs, pirmā trīsvienības persona, pavēl, valda un rīkojas ar visām lietām pēc Sava prāta un žēlastības (Psalmi 145:8–9; 1. Korintiešiem 8:6). Viņš ir visa Radītājs (1.Mozus 1:1–31; Efeziešiem 3:9). Kā vienīgais, visvarenais visuma Vadītājs, Viņš ir suverēns Savā radīšanā, pestīšanā un glābšanā (Psalmi 103:19; Romiešiem 11:36). Kā Radītājs, Viņš ir visu cilvēku Tēvs (Efesiešiem 4:6), bet tikai ticīgajiem Viņš ir arī garīgais Tēvs (Romiešiem 8:14; 2. Korintiešiem 6:18). Viņš visas lietas dara pēc savas gribas un lēmuma (Efesiešiem 1:11). Viņš bez apstājas valda, pārvalda un kontrolē visu radību un notikumus (1. Laiku 29:11). Viņš ir suverēns, taču, Viņš nav ne grēka autors, ne piekritējs (Habakuks 1:13; 1 Jāņa 8:38–47). Viņš neatvieglo morālu, inteliģentu radību atbildību (1. Pētera 1:17). Savā žēlastībā Viņš mūs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas (Efesiešiem 1:4–6); Viņš izglābj no grēka visus, kas pie Viņa nāk caur Jēzu Kristu, Viņš pieņem par saviem bērniem visus, kas pie Viņa nāk; Viņš kļūst par Savu bērnu Tēvu (Jāņa 1:12; Romiešiem 8:15; Galatiešiem 4:5; Ebrejiem 12:5–9).
Dieva Dēls Mēs ticam, ka Jēzum Kristum, Trīsvienības otrajai Personai, pieder visa dievišķā vara un Viņš ir līdzvērtīgs, līdznozīmīgs un mūžīgs, kā Tēvs (Jāņa 10:30; 14:9).
Mēs ticam, ka Dievs Tēvs radīja visu pēc Sava prāta un gribas caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, caur kuru visas lietas turpina pastāvēt (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:15–17; Ebrejiem 1:2).
Mēs ticam, ka mūžīgais Dēls, otrā Svētās trīsvienības Persona, nāca uz zemes, pats sevi iztukšoja un tapa kā cilvēks, taču, turpināja būt līdzi Dievam un bez grēka (Filipiešiem 2:5-8; Ebrejiem 4:15; 7:26).
Mēs ticam, ka Viņš tika ieņemts no Svētā Gara iekš jaunavas Marijas(Lūkas 1:35) un dzima no sievietes (Galatiešiem 4:4-5), lai abas pilnīgās, perfektās un individuālās dabas, dievišķā un cilvēcīgā, taptu savienotas kopā vienā personā, bez neskaidrības, pārmaiņām vai dalīšanās. Tādēļ, Viņš ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, viens Kristus, vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēku.
Mēs ticam, ka Kristum Savā iemiesojumā, pilnībā piederēja Viņa dievišķā daba un īpašības (Kolosiešiem 2:9; Lūkas 5:18–26; Jāņa 16:30; 20:28). Taču, brīžos, kad Viņš tika pazemots, Viņš ne vienmēr izpauda Savu majestātiskumu visā tās godībā, slēpjot to aiz Savas neviltotās cilvēka dabas (Mateja 17:2; Marka 13:32; Filipiešiem 2:5–8). Saskaņā ar Savu cilvēcisko dabu, Viņš ir paklausīgs Tēvam (Jāņa 4:34; 5:19, 30; 6:38) Svētā Gara spēkā (Jesajas 42:1; Mateja 12:28; Lūkas 4:1, 14).
Mēs ticam, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus izpirka mūsu grēkus izlejot Savas asinis un upurējot Sevi, mirstot krusta nāvē. Viņa nāve bija brīvprātīga, aizstājoša, izlīdzinoša un atpestoša (Jāņa 10:15; Romiešiem 3:24–25; 5:8; 1. Pētera 2:24). Mēs ticam, ka, balstoties uz mūsu Kunga Jēzus Kristus nāvi, ticīgais grēcinieks ir atbrīvots no grēka soda, spēka un klātbūtnes un, viņš top pasludināts par taisnotu, viņš iemanto mūžīgo dzīvību un tiek uzņemts Dieva ģimenē (Romiešiem 3:25; 5:8–9; 2. Korintiešiem 5:14–15; 1. Pētera 2:24; 3:18).
Mēs ticam, ka mēs esam taisnoti dēļ Viņa burtiskās un fiziskās augšāmcelšanās no mirušajiem un, ka Viņš nu ir pie Dieva labās rokas paaugstināts. Viņš tagad ir Starpnieks, mūsu Aizstāvis un Augstais Priesteris (Mateja 28:6; Lūkas 24:38–39; Apustuļu darbi 2:30–31; Romiešiem 4:25; 8:34; Ebrejiem 7:25; 9:24; 1. Jāņa 2:1).
Mēs ticam, ka, caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no kapa, Dievs ir apstiprinājis Sava Dēla dievišķo būtību un ir atstājis pierādījumus, ka Dievs ir pieņēmis Kristus izpirkšanas darbu pie krusta. Jēzus ķermeņa augšāmcelšanās kalpo arī kā pierādījums, ka arī visi ticīgie reiz augšāmcelsies un dzīvos (Jāņa 5:26–29; 14:19; Romiešiem 1:4; 4:25; 6:5–10; 1. Korintiešiem 15:20, 23).
Mēs ticam, ka Jēzus Kristus atgriezīsies pakaļ Savai draudzei, kas ir Viņa Miesa, laikā, kad notiks ticīgo paraušana. Viņš Savā godībā atgriezīsies kopā ar Savu draudzi valdīs virs zemes tūkštoš gadus (Apustuļu darbi 1:9-11, 1. Tesaloniķiešiem 4:13-18; Atklāsmes 20).
Mēs mācām, ka Kungs Jēzus Kristus ir vienīgais, caur kuru Dievs tiesās visu cilvēci (Jāņa 5:22– 23):
  • Ticīgos (1. Korintiešiem 3:10–15; 2. Korintiešiem 5:10)
  • Uz zemes palikušos dzīvos tad, kad Viņš atgriezīsies visā Savā godībā (Mateja 25:31– 46)
  • Mirušos neticīgos pie lielā, baltā godības Troņa (Atklāsmes 20:11–15)
Kā Starpnieks starp Dievu un cilvēku (1. Timoteja 2:5), Savas miesas (draudzes) Galva (Efesiešiem 1:22; 5:23; Kolosiešiem 1:18), un, Visuma Valdītājs, kurš nāk un kurš valdīs Dāvida tronī (Jesajas 9:6; Lūkas 1:31–33), Viņš ir pēdējais Tiesnesis visiem, kuri nav ticējuši, ka Viņš ir Kungs un Glābējs (Mateja 25:14–46; Apustuļu darbi 17:30–31).
Dieva Svētais Gars Mēs ticam, ka Svētais Gars ir dievišķa, mūžīga un neatdalāma Persona. Svētajam garam pieder visas cilvēcīgās un dievišķās īpašības, tai skaitā intelekts (1. Korintiešiem 2:10-13), emocijas (Efesiešiem 4:30), gribasspēks (1. Korintiešiem 12:11), mūžība (Ebrejiem 9:14), visuresamība (Psalmi 139:7-10), visuzināšana (Jesajas 40:13-14), visvarenība (Romiešiem 15:13), un patiesums (Jāņa 16:13). Svētais Gars visā Savā dievišķajā būtībā ir vienlīdzīgs Tēvam un Dēlam (Mateja 28:19; Apustuļu darbi 5:3–4; 28:25–26; 1. Korintiešiem 12:4–6; 2. Korintiešiem 13:14; Jeremijas 31:31–34 un Ebrejiem 10:15–17).
Mēs ticam, ka Svētā Gara darbi šajā laikmetā iesākās Vasarsvētkos. Viņš nāca Tēva sūtīts, kā Kristus bija apsolījis (Jāņa 14:16-17; 15:26), lai iesāktu un pabeigtu Kristus miesas (draudzes) celšanu (1. Korintiešiem 12:13). Viņa plašā darbības sfēra ietver pasaules pārliecināšanu par grēku, taisnību un tiesu; tā Kunga Jēzus Kristus pagodināšanu un ticīgo pārvēršanu Kristus līdzībā (Jāņa 16:7–9; Apustuļu darbi 1:5; 2:4; Romiešiem 8:29; 2. Korintiešiem 3:18; Efesiešiem 2:22).
Mēs ticam, ka Svētais Gars ir pārdabiskais un suverēnais atdzimšanas Aģents, kurš caur kristībām pārvērš visus ticīgos par Kristus miesas locekļiem (1. Korintiešiem 12:13). Svētais Gars šķīsta, vada, spēcina un mājo iekš Kristus miesas locekļiem, lai tie kalpotu, un, apzīmogo tos pestīšanas dienai (Romiešiem 8:9; 2. Korintiešiem 3:6; Efesiešiem 1:13).
Mēs ticam, ka Svētais Gars ir dievišķais Skolotājs, kurš vadīja apustuļus un praviešus ticībā, lai tie sarakstītu Dieva atklāsmes rakstus – Bībeli (2. Pētera 1:19-21). Svētais Gars iemājo katrā ticīgajā brīdī, kad tas tiek izglābts un tas ir par pienākumu visiem, kuri ir dzimuši no Gara, lai tie taptu Gara piepildīti un vadīti(Jāņa 16:13; Romiešiem 8:9; Efesiešiem 5:18; 1 Jāņa 2:20, 27).
Mēs ticam, ka Svētais Gars draudzei dāvā garīgās dāvanas. Svētais Gars nepienes slavu pats Sev vai Savām dāvanām caur ārēju izrādīšanos, taču, Viņš pienes slavu Kristum caur pazudušo glābšanu un ticīgo ticības celšanu (Jāņa 16:13–14; Apustuļu darbi 1:8; 1. Korintiešiem 12:4– 11; 2. Korintiešiem 3:18).
Cilvēks
Mēs ticam, ka Dievs tieši un tūlītēji radīja cilvēku Savā līdzībā. Cilvēks tika radīts brīvs no
grēka, tam piemita saprātīga daba, intelekts, griba, pašnoteikšana un morālā atbildība Dieva
priekšā (1. Mozus 2:7, 15–25; Jēkaba 3:9).
Mēs ticam, ka Dievs radīja cilvēku ar nodomu, lai tas varētu slavēt Dievu, baudīt Dieva klātbūtni, dzīvot savu dzīvi pēc Dieva gribas, šādā veidā piepildot Dieva nolūku priekš cilvēkiem uz pasaules (Jesajas 43:7; Kolosiešiem 1:16; Atklāsmes 4:11).
Mēs ticam, ka dēļ tā, ka Ādams nepaklausīja Dieva gribai un vārdam, cilvēks zaudēja savu nevainību, iemantoja garīgās un fiziskās nāves sodu, tika pakļauts Dieva dusmām, tapa samaitāts un nespējīgs darīt vai izvēlēties Dievam tīkamu ceļu. Cilvēks ir bezcerīgi pazudis, bez jebkādām spējām atgūties pašam savos spēkos. Tādējādi, cilvēks var tikt glābts tikai no Dieva žēlastības caur Jēzus Kristus pestīšanu (1. Mozus 2:16–17; 3:1–19; Jāņa 3:36; Romiešiem 3:23; 6:23; 1. Korintiešiem 2:14; Efesiešiem 2:1–3; 1 Timoteja 2:13–14; 1. Jāņa 1:8).
Mēs ticam, ka tāpēc, ka visa cilvēce ir cēlusies no Ādama, visi cilvēki paaudžu paaudzēs ir pārmantojuši Ādama grēcīgo dabu. Vienīgais izņēmums ir Jēzus Kristus. Tātad, visi cilvēki pēc pašu izvēles un dievišķā apstiprinājuma ir grēcinieki no dabas (Psalmi 14:1–3; Jeremijas 17:9; Romiešiem 3:9–18, 23; 5:10–12).
Mēs ticam, ka Dievs radīja cilvēku ar nodomu, lai tas varētu slavēt Dievu, baudīt Dieva klātbūtni, dzīvot savu dzīvi pēc Dieva gribas, šādā veidā piepildot Dieva nolūku priekš cilvēkiem uz pasaules (Jesajas 43:7; Kolosiešiem 1:16; Atklāsmes 4:11).
Mēs ticam, ka dēļ tā, ka Ādams nepaklausīja Dieva gribai un vārdam, cilvēks zaudēja savu nevainību, iemantoja garīgās un fiziskās nāves sodu, tika pakļauts Dieva dusmām, tapa samaitāts un nespējīgs darīt vai izvēlēties Dievam tīkamu ceļu. Cilvēks ir bezcerīgi pazudis, bez jebkādām spējām atgūties pašam savos spēkos. Tādējādi, cilvēks var tikt glābts tikai no Dieva žēlastības caur Jēzus Kristus pestīšanu (1. Mozus 2:16–17; 3:1–19; Jāņa 3:36; Romiešiem 3:23; 6:23; 1. Korintiešiem 2:14; Efesiešiem 2:1–3; 1 Timoteja 2:13–14; 1. Jāņa 1:8).
Mēs ticam, ka tāpēc, ka visa cilvēce ir cēlusies no Ādama, visi cilvēki paaudžu paaudzēs ir pārmantojuši Ādama grēcīgo dabu. Vienīgais izņēmums ir Jēzus Kristus. Tātad, visi cilvēki pēc pašu izvēles un dievišķā apstiprinājuma ir grēcinieki no dabas (Psalmi 14:1–3; Jeremijas 17:9; Romiešiem 3:9–18, 23; 5:10–12).
Glābšana
Mēs ticam, ka glābšana var notikt tikai no Dieva žēlastības. Tā ir balstīta uz Jēzus Kristus
pestīšanas darbiem. Glābšana ir Jēzus izlieto asins nopelns, tā nav balstīta uz cilvēces
nopelniem vai darbiem (Jāņa 1:12; Efesiešiem 1:7; 2:8–10; 1. Pētera 1:18–19).
Pestīšana Mēs mācām, ka pestīšana ir pārdabisks Svētā Gara darbs, caur kuru mums tiek dota dievišķa daba un dzīve (Jāņa 3:3–7; Titum 3:5). Tā ir tūlītēja un tiek paveikta tikai un vienīgi Svētā Gara spēkā, kas nācis no Dieva Vārda (Jāņa 5:24). Pestīšana notiek brīdī, kad Svētā Gara vadīts grēcinieks ticībā atsaucas uz dievišķo aicinājumu un nožēlo savus grēkus. Patiesa pestīšana izpaužas caur ticības augļiem, taisnīgu attieksmi un rīcību. Labie darbi ir īstais glābšanas auglis un pierādījums (1. Korintiešiem 6:19–20; Efesiešiem 2:10). Ticīgā labie darbi pieņems tādu apmēru, ka viņš visu savu dzīvi turpinās būt paklausīgs Dieva Vārdam un pilnībā pakļausies Svētā Gara kontrolei (Efesiešiem 5:17–21; Filipiešiem 2:12; Kolosiešiem 3:16; 2. Pētera 1:4–10). Šī paklausība arvien vairāk pārveidos ticīgo mūsu Kunga Jēzus Kristus līdzībā (2. Korintiešiem 3:18).
Šāda pakļaušanās sasniegs savu kulmināciju brīdī, kad Kristus atgriezīsies un ticīgais tiks pagodināts līdz ar Viņu (Romiešiem 8:17; 2. Pētera 1:4; 1. Jāņa 3:2–3).
Izredzēšana Mēs ticam, ka izredzēšana ir Dieva lēmums, caur kuru, pirms pasaules radīšanas, Viņš nozīmēja glābtos, atjaunotos un šķīstos kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam (Romiešiem 8:28–30; Efesiešiem 1:4–11; 2. Tesaloniķiešiem 2:13; 2. Timoteja 2:10; 1. Pētera 1:1–2).
Mēs ticam, ka suverēna izredzēšana nav pretrunā ar un neatceļ cilvēku pienākumu nožēlot grēkus un ticēt, ka Jēzus ir Kungs un Glābējs (Ecehiēls 18:23, 32; 33:11; Jāņa 3:18–19, 36; 5:40; Romiešiem 9:22–23; 2. Tesaloniķiešiem 2:10–12; Atklāsmes 22:17). Taču, neskatoties uz to, suverēna izredzēšana var notikt tikai saskaņā ar Dieva gribu, jo pestīšanas dāvana var tikt saņemta un ir atkarīga tikai no Viņa suverēnās žēlastības. Visi, ko Dievs aicinās, ies pie Viņa un, kas pie Viņa ticībā ies, tos Viņš laukā nedzīs (Jāņa 6:37–40, 44; Apustuļu darbi 13:48; Jēkaba 4:8).
Mēs ticam, ka nepelnītā labvēlība, kuru Dievs dāvā pilnībā samaitātiem grēciniekiem, nav saistīta ne ar kādu iniciatīvu no grēcinieku puses, vai Dieva vēlmi, lai cilvēki paši savā spēkā to izpelnītos. Tā visā pilnībā nāk no Viņa žēlastības vien (Efesiešiem 1:4–7; Titum 3:4–7; 1. Pētera 1:2).
Mēs ticam, ka sapratni par izredzētību nevajadzētu balstīt uz abstraktu suverenitāti vien. Dievs ir patiesi suverēns, taču Viņa suverenitāte ir harmonijā ar viņa īpašībām, it īpaši, Viņa visuzināšanu, taisnīgumu, svētumu, žēlastību un mīlestību (Romiešiem 9:11-16). Šī suverenitāte vienmēr paaugstinās Dieva gribu veidā, kas ir pilnīgā saskaņā ar Viņa īpašībām. To mēs redzam mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīvē (Mateja 11:25–28; 2. Timoteja 1:9).
Taisnošana Mēs ticam, ka taisnošana Dieva priekšā ir Dieva darbs (Romiešiem 8:33), caur kuru Viņš pasludina par taisnīgiem tos, kuri, ticībā uz Kristu, nožēlo savus grēkus (Lūkas 13:3; Apustuļu darbi 2:38; 3:19; 11:18; Romiešiem 2:4; 2. Korintiešiem 7:10; Jesajas 55:6–7) un atzīst Viņu par suverēnu Kungu (Romiešiem 10:9–10; 1. Korintiešiem 12:3; 2. Korintiešiem 4:5; Filipiešiem 2:11). Šis taisnīgums ir nodalīts no jebkādiem cilvēku darbiem (Romiešiem 3:20; 4:6) un iekļauj sevī mūsu grēku nodošanu Kristum (Kolosiešiem 2:14; 1. Pētera 2:24) un Kristus taisnīguma nodošanu mums (1. Korintiešiem 1:30; 2. Korintiešiem 5:21).
Šķīstīšana Mēs ticam, ka katrs ticīgais tiek šķistīts (nošķirts) Dievam caur taisnošanu un tiek pasludināts par svētu un tiek idintificēts kā svētais.
Attiecībā uz augstāk minēto, mēs mācām, ka katrs glābtais piedzīvo dienišķu konfliktu – jaunā radība Jēzū Kristū cīnas pret miesu – taču, mēs esam pietiekoši nodrošināti, lai spētu šo cīņu uzvarēt Svētā Gara spēkā, kas mājo mūsos. Tomēr, neskatoties uz to, šī cīņa turpinās visa ticīgā zemes dzīves garumā un nekad īsti nebeidzas. Tātad, visi, kas saka, ka ir atbrīvojušies no šī grēka, runā pretbībeliski. Grēka izskaušana nav iespējama, taču, Svētais Gars ir dāvājis uzvaru pār grēku (Galatiešiem 5:16–25; Efesiešiem 4:22–24; Filipiešiem 3:12; Kolosiešiem 3:9–10; 1. Pētera 1:14–16; 1. Jāņa 3:5–9).
Drošība Mēs ticam, ka visi izpirktie, kad tie ir izglābti, paliek Dieva spēkā un, tātād, iegūst mūžīgu drošību Kristū (Jāņa 5:24; 6:37–40; 10:27–30; Romiešiem 5:9–10; 8:1, 31–39; 1. Korintiešiem 1:4–8; Efesiešiem 4:30; Ebrejiem 7:25; 13:5; 1. Pētera 1:5; Jūdas 24).
Mēs ticam, ka ticīgajiem ir dota privilēģija līksmoties pārliecībā par savu glābšanu caur Dieva Vārdu. Taču, Dieva Vārds skaidri aizliedz kristiešiem šo privilēģiju izmantot miesīgai dzīvei grēkā (Romiešiem 6:15–22; 13:13–14; Galatiešiem 5:13, 25–26; Titum 2:11–14).
Nošķiršana Mēs ticam, ka, gan jaunajā, gan vecajā derībā, mēs visi esam aicināti nošķirties no grēka un, ka svētie raksti skaidri norāda uz to, ka pēdējos laikos cilvēki ar vien vairāk atkritīs un izvēlēsies dzīvot pasaulīgu dzīvi (2. Korintiešiem 6:14–7:1; 2 Timoteja 3:1–5).
Mēs ticam, ka, dziļā pateicībā par Dieva dāvāto nepelnīto žēlastību un tāpēc, ka mūsu varenais Dievs ir mūsu ziedošanās Viņam cienīgs, visiem glābtajiem būtu ar savu dzīvi jāparāda savu mīlestību uz Dievu un jābūt uzmanīgiem, lai nenestu kaunu mūsu Kungam un Glābējam. Mēs mācām, ka Dievs mums ir pavēlējis nošķirt sevi no reliģiskas atkrišanas un jebkādām pasaulīgām vai grēcīgām mācībām (Romiešiem 12:1–2, 1. Korintiešiem 5:9–13; 2. Korintiešiem 6:14–7:1; 1. Jāņa 2:15–17; 2. Jāņa 9–11).
Pestīšana Mēs mācām, ka pestīšana ir pārdabisks Svētā Gara darbs, caur kuru mums tiek dota dievišķa daba un dzīve (Jāņa 3:3–7; Titum 3:5). Tā ir tūlītēja un tiek paveikta tikai un vienīgi Svētā Gara spēkā, kas nācis no Dieva Vārda (Jāņa 5:24). Pestīšana notiek brīdī, kad Svētā Gara vadīts grēcinieks ticībā atsaucas uz dievišķo aicinājumu un nožēlo savus grēkus. Patiesa pestīšana izpaužas caur ticības augļiem, taisnīgu attieksmi un rīcību. Labie darbi ir īstais glābšanas auglis un pierādījums (1. Korintiešiem 6:19–20; Efesiešiem 2:10). Ticīgā labie darbi pieņems tādu apmēru, ka viņš visu savu dzīvi turpinās būt paklausīgs Dieva Vārdam un pilnībā pakļausies Svētā Gara kontrolei (Efesiešiem 5:17–21; Filipiešiem 2:12; Kolosiešiem 3:16; 2. Pētera 1:4–10). Šī paklausība arvien vairāk pārveidos ticīgo mūsu Kunga Jēzus Kristus līdzībā (2. Korintiešiem 3:18).
Šāda pakļaušanās sasniegs savu kulmināciju brīdī, kad Kristus atgriezīsies un ticīgais tiks pagodināts līdz ar Viņu (Romiešiem 8:17; 2. Pētera 1:4; 1. Jāņa 3:2–3).
Izredzēšana Mēs ticam, ka izredzēšana ir Dieva lēmums, caur kuru, pirms pasaules radīšanas, Viņš nozīmēja glābtos, atjaunotos un šķīstos kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam (Romiešiem 8:28–30; Efesiešiem 1:4–11; 2. Tesaloniķiešiem 2:13; 2. Timoteja 2:10; 1. Pētera 1:1–2).
Mēs ticam, ka suverēna izredzēšana nav pretrunā ar un neatceļ cilvēku pienākumu nožēlot grēkus un ticēt, ka Jēzus ir Kungs un Glābējs (Ecehiēls 18:23, 32; 33:11; Jāņa 3:18–19, 36; 5:40; Romiešiem 9:22–23; 2. Tesaloniķiešiem 2:10–12; Atklāsmes 22:17). Taču, neskatoties uz to, suverēna izredzēšana var notikt tikai saskaņā ar Dieva gribu, jo pestīšanas dāvana var tikt saņemta un ir atkarīga tikai no Viņa suverēnās žēlastības. Visi, ko Dievs aicinās, ies pie Viņa un, kas pie Viņa ticībā ies, tos Viņš laukā nedzīs (Jāņa 6:37–40, 44; Apustuļu darbi 13:48; Jēkaba 4:8).
Mēs ticam, ka nepelnītā labvēlība, kuru Dievs dāvā pilnībā samaitātiem grēciniekiem, nav saistīta ne ar kādu iniciatīvu no grēcinieku puses, vai Dieva vēlmi, lai cilvēki paši savā spēkā to izpelnītos. Tā visā pilnībā nāk no Viņa žēlastības vien (Efesiešiem 1:4–7; Titum 3:4–7; 1. Pētera 1:2).
Mēs ticam, ka sapratni par izredzētību nevajadzētu balstīt uz abstraktu suverenitāti vien. Dievs ir patiesi suverēns, taču Viņa suverenitāte ir harmonijā ar viņa īpašībām, it īpaši, Viņa visuzināšanu, taisnīgumu, svētumu, žēlastību un mīlestību (Romiešiem 9:11-16). Šī suverenitāte vienmēr paaugstinās Dieva gribu veidā, kas ir pilnīgā saskaņā ar Viņa īpašībām. To mēs redzam mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīvē (Mateja 11:25–28; 2. Timoteja 1:9).
Taisnošana Mēs ticam, ka taisnošana Dieva priekšā ir Dieva darbs (Romiešiem 8:33), caur kuru Viņš pasludina par taisnīgiem tos, kuri, ticībā uz Kristu, nožēlo savus grēkus (Lūkas 13:3; Apustuļu darbi 2:38; 3:19; 11:18; Romiešiem 2:4; 2. Korintiešiem 7:10; Jesajas 55:6–7) un atzīst Viņu par suverēnu Kungu (Romiešiem 10:9–10; 1. Korintiešiem 12:3; 2. Korintiešiem 4:5; Filipiešiem 2:11). Šis taisnīgums ir nodalīts no jebkādiem cilvēku darbiem (Romiešiem 3:20; 4:6) un iekļauj sevī mūsu grēku nodošanu Kristum (Kolosiešiem 2:14; 1. Pētera 2:24) un Kristus taisnīguma nodošanu mums (1. Korintiešiem 1:30; 2. Korintiešiem 5:21).
Šķīstīšana Mēs ticam, ka katrs ticīgais tiek šķistīts (nošķirts) Dievam caur taisnošanu un tiek pasludināts par svētu un tiek idintificēts kā svētais.
Attiecībā uz augstāk minēto, mēs mācām, ka katrs glābtais piedzīvo dienišķu konfliktu – jaunā radība Jēzū Kristū cīnas pret miesu – taču, mēs esam pietiekoši nodrošināti, lai spētu šo cīņu uzvarēt Svētā Gara spēkā, kas mājo mūsos. Tomēr, neskatoties uz to, šī cīņa turpinās visa ticīgā zemes dzīves garumā un nekad īsti nebeidzas. Tātad, visi, kas saka, ka ir atbrīvojušies no šī grēka, runā pretbībeliski. Grēka izskaušana nav iespējama, taču, Svētais Gars ir dāvājis uzvaru pār grēku (Galatiešiem 5:16–25; Efesiešiem 4:22–24; Filipiešiem 3:12; Kolosiešiem 3:9–10; 1. Pētera 1:14–16; 1. Jāņa 3:5–9).
Drošība Mēs ticam, ka visi izpirktie, kad tie ir izglābti, paliek Dieva spēkā un, tātād, iegūst mūžīgu drošību Kristū (Jāņa 5:24; 6:37–40; 10:27–30; Romiešiem 5:9–10; 8:1, 31–39; 1. Korintiešiem 1:4–8; Efesiešiem 4:30; Ebrejiem 7:25; 13:5; 1. Pētera 1:5; Jūdas 24).
Mēs ticam, ka ticīgajiem ir dota privilēģija līksmoties pārliecībā par savu glābšanu caur Dieva Vārdu. Taču, Dieva Vārds skaidri aizliedz kristiešiem šo privilēģiju izmantot miesīgai dzīvei grēkā (Romiešiem 6:15–22; 13:13–14; Galatiešiem 5:13, 25–26; Titum 2:11–14).
Nošķiršana Mēs ticam, ka, gan jaunajā, gan vecajā derībā, mēs visi esam aicināti nošķirties no grēka un, ka svētie raksti skaidri norāda uz to, ka pēdējos laikos cilvēki ar vien vairāk atkritīs un izvēlēsies dzīvot pasaulīgu dzīvi (2. Korintiešiem 6:14–7:1; 2 Timoteja 3:1–5).
Mēs ticam, ka, dziļā pateicībā par Dieva dāvāto nepelnīto žēlastību un tāpēc, ka mūsu varenais Dievs ir mūsu ziedošanās Viņam cienīgs, visiem glābtajiem būtu ar savu dzīvi jāparāda savu mīlestību uz Dievu un jābūt uzmanīgiem, lai nenestu kaunu mūsu Kungam un Glābējam. Mēs mācām, ka Dievs mums ir pavēlējis nošķirt sevi no reliģiskas atkrišanas un jebkādām pasaulīgām vai grēcīgām mācībām (Romiešiem 12:1–2, 1. Korintiešiem 5:9–13; 2. Korintiešiem 6:14–7:1; 1. Jāņa 2:15–17; 2. Jāņa 9–11).
Draudze
Mēs ticam, Svētais Gars visus, kuri tic uz Jēzu Kristu, pievieno vienai vienotai garīgajai Miesai
– draudzei (1. Korintiešiem 12:12–13), Kristus līgavai (2. Korintiešiem 11:2; Efesiešiem 5:23–
32; Atklāsmes 19:7–8), kurā Kristus ir tās Galva (Efesiešiem 1:22; 4:15; Kolosiešiem 1:18).
Mēs ticam, ka draudze, Kristus Miesa, tika dibināta Vasarsvētku dienā (Apustuļu darbi 2:1–21, 38–47) un tā tiks pabeigta dienā, kad Kristus atkal atgriezīsies un notiks paraušana (1. Korintiešiem 15:51–52; 1. Tesaloniķiešiem 4:13–18).
Mēs ticam, ka draudze ir unikāls, Kristus izstrādāts garīgs ķermenis, kas sastāv no ticīgajiem, kuri ir piedzimuši no augšienes (Efesiešiem 2:11 – 3:6). Draudze atšķiras no Izraēla (1. Korintiešiem 10:32), un citos laikos tā tika turēta noslēpumā, un, cilvēku bērniem ziņa par to nebija dota (Efesiešiem 3:1–6; 5:32).
Mēs ticam, ka Jaunās Derības Svētie Raksti skaidri māca un skaidro, kā ir jāturpina veidot vietējās draudzes (Apustuļu darbi 14:23, 27; 20:17, 28; Galatiešiem 1:2; Filipiešiem 1:1; 1. Tesaloniķiešiem 1:1; 2. Tesaloniķiešiem 1:1) un, ka garīgās Miesas locekļiem ir dota pavēle sanākt kopā (1. Korintiešiem 11:18–20; Ebrejiem 10:25).
Mēs ticam, ka visaugstākā vara draudzē pieder Kristum (1. Korintiešiem 11:3; Efeziešiem 1:22; Kolosiešiem 1:18) un, ka Viņš savā suverenitātē ieceļ tās vadītājus, dāvānas, kārtību, disciplīnu un pielūgsmi, kā tas lasāms Svētajos Rakstos. Bībeliski nozīmētie vadītāji, kuri kalpo zem Kristus, bet virs ganāmā pulka, ir vecaji (tiek saukti arī par bīskapiem, mācītājiem un skolotājiem; Apustuļu darbi 20:28; Efesiešiem 4:11) un diakoni. Gan vecajiem, gan diakoniem ir jāiegūst bībeliskās kvalifikācijas (1. Timoteja 3:1–13; Titum 1:5–9; 1. Pētera 5:1–5). Mēs ticam, ka šie vadītāji vada kā Kristus kalpi (1. Timoteja 5:17-22) un, viņiem ir dota Kristus pilnvara, lai pārvaldītu draudzi. Draudze pakļaujas šai vadībai (Ebrejiem 13:7, 17).
Mēs ticam mācekļošanas nozīmīgumam (Mateja 28:19–20; 2. Timoteja 2:2), savstarpēju atbildību vienam ticīgajam pret otru (Mateja 18:5-14), kā arī to, ka, saskaņā ar Svētajiem rakstiem, draudzes grēcīgajiem locekļiem ir nepieciešama disciplīna (Mateja 18:15–22; Apustuļu darbi 5:1–11; 1. Korintiešiem 5:1–13; 2. Tesaloniķiešiem 3:6–15; 1. Timoteja 1:19– 20; Titum 1:10–16).
Mēs mācām, ka vietējās draudzes valdei ir jābūt brīvai no jebkādas ārējas ietekmes, vadības vai kontroles. Tai pieder tiesības būt par pašvaldību un nekādas citas organizācijas vai privātpersonas nedrīkst iejaukties vai veidot hierarhiju tajā (Titum 1:5). Mēs mācām, ka patiesām draudzēm ir jāsadarbojas vienai ar otru, lai tās kopīgi varētu attēlot un pavairot ticību. Taču, katrai draudzei tās vadītāja vadībā, vajadzētu pašiem izlemt sadarbības ar citām draudzēm, veidu un mēru, atkarībā no šīs konkrētās draudzes Svēto rakstu interpretācijas un pielietošanas. Draudzes vecajiem vajadzētu lemt par visām dalības, iekšējās politikas, disciplīnas, labvēlības un pārvaldīšanas lietām (Apustuļu darbi 15:19–31; 20:28; 1. Korintiešiem 5:4–7, 13; 1. Pētera 5:1–4).
Mēs mācām, ka draudzes mērķis ir Dieva slavēšana (Efesiešiem 3:21) caur ticības celšanu tajā (Efesiešiem 4:13-16), saskaņā ar Dieva Vārdu (2. Timoteja 2:2, 15; 3:16–17), sadraudzībā (2. Timoteja 2:2, 15; 3:16–17), izpildot rīkojumus (Lūkas 22:19; Apustuļu darbi 2:38–42) un caur evaņģēlija nešanu un sludināšanu visā pasaulē (Mateja 28:19; Apustuļu darbi 1:8; 2:42). Mēs mācām, ka visi svētie ir aicināti kalpot (1. Korintiešiem 15:58; Efesiešiem 4:12; Atklāsmes 22:12).
Mēs mācām, ka draudzei ir nepieciešama sadarbība ar Dievu, lai Viņš varētu piepildīt Savu mērķi šajā pasaulē. Lai to paveiktu, Viņš savai draudzei dāvā garīgās dāvanas. Viņš ir devis vīrus ar mērķi, lai tie sagatavotu svētos uz kalpošanas darbu (Efesiešiem 4:7-12), tāpat, katram Kristus miesas loceklim Viņš dāvā unikālas un īpašas garīgās spējas (Romiešiem 12:5– 8; 1. Korintiešiem 12:4–31; 1. Pētera 4:10–11).
Mēs mācām, ka vietējām draudzēm ir doti divi norādījumi: kristības un Svētais vakarēdiens (Apustuļu darbi 2:38-42). Kristības ar iegremdēšanu (Apustuļu darbi 8:36-39) ir svinīga un skaista liecība, caur kuru ticīgais parāda savu ticību uz krustā sisto, apglabāto un augšāmcēlušos Glābēju, kā arī, apliecinot savu savienību ar Viņu, ir miris grēkam un augšāmcēlies jaunai dzīvei (Romiešiem 6:1-11). Tā kalpo arī par apstiprinājumu tam, ka ticīgais ir sadraudzībā ar un rod savu identitāti redzamajā Kristus miesā - lokālajā draudzē(Apustuļu darbi 2:41-42).
Mēs mācām, ka Svētais vakarēdiens kalpo par Viņa nāves piemiņu un pasludināšanu, un, ka katram būtu jāizmeklē pašam sevi pirms piedalīšanās tajā(1. Korintišiem 11:28-32). Mēs mācām, ka maizes laušana un pateicības biķeris ir simboli Kristus miesai un asinīm, taču, pati piedalīšanās Svētajā vakarēdienā ir patiesa savienošanās ar augšāmcelušos Kristu, kurš mājo katrā ticīgajā. Tātad, Svētā vakarēdiena laikā Viņš ir klātesošs un ir sadraudzībā ar saviem piederīgajiem (1. Korintiešiem 10:16).
Mēs ticam, ka draudze, Kristus Miesa, tika dibināta Vasarsvētku dienā (Apustuļu darbi 2:1–21, 38–47) un tā tiks pabeigta dienā, kad Kristus atkal atgriezīsies un notiks paraušana (1. Korintiešiem 15:51–52; 1. Tesaloniķiešiem 4:13–18).
Mēs ticam, ka draudze ir unikāls, Kristus izstrādāts garīgs ķermenis, kas sastāv no ticīgajiem, kuri ir piedzimuši no augšienes (Efesiešiem 2:11 – 3:6). Draudze atšķiras no Izraēla (1. Korintiešiem 10:32), un citos laikos tā tika turēta noslēpumā, un, cilvēku bērniem ziņa par to nebija dota (Efesiešiem 3:1–6; 5:32).
Mēs ticam, ka Jaunās Derības Svētie Raksti skaidri māca un skaidro, kā ir jāturpina veidot vietējās draudzes (Apustuļu darbi 14:23, 27; 20:17, 28; Galatiešiem 1:2; Filipiešiem 1:1; 1. Tesaloniķiešiem 1:1; 2. Tesaloniķiešiem 1:1) un, ka garīgās Miesas locekļiem ir dota pavēle sanākt kopā (1. Korintiešiem 11:18–20; Ebrejiem 10:25).
Mēs ticam, ka visaugstākā vara draudzē pieder Kristum (1. Korintiešiem 11:3; Efeziešiem 1:22; Kolosiešiem 1:18) un, ka Viņš savā suverenitātē ieceļ tās vadītājus, dāvānas, kārtību, disciplīnu un pielūgsmi, kā tas lasāms Svētajos Rakstos. Bībeliski nozīmētie vadītāji, kuri kalpo zem Kristus, bet virs ganāmā pulka, ir vecaji (tiek saukti arī par bīskapiem, mācītājiem un skolotājiem; Apustuļu darbi 20:28; Efesiešiem 4:11) un diakoni. Gan vecajiem, gan diakoniem ir jāiegūst bībeliskās kvalifikācijas (1. Timoteja 3:1–13; Titum 1:5–9; 1. Pētera 5:1–5). Mēs ticam, ka šie vadītāji vada kā Kristus kalpi (1. Timoteja 5:17-22) un, viņiem ir dota Kristus pilnvara, lai pārvaldītu draudzi. Draudze pakļaujas šai vadībai (Ebrejiem 13:7, 17).
Mēs ticam mācekļošanas nozīmīgumam (Mateja 28:19–20; 2. Timoteja 2:2), savstarpēju atbildību vienam ticīgajam pret otru (Mateja 18:5-14), kā arī to, ka, saskaņā ar Svētajiem rakstiem, draudzes grēcīgajiem locekļiem ir nepieciešama disciplīna (Mateja 18:15–22; Apustuļu darbi 5:1–11; 1. Korintiešiem 5:1–13; 2. Tesaloniķiešiem 3:6–15; 1. Timoteja 1:19– 20; Titum 1:10–16).
Mēs mācām, ka vietējās draudzes valdei ir jābūt brīvai no jebkādas ārējas ietekmes, vadības vai kontroles. Tai pieder tiesības būt par pašvaldību un nekādas citas organizācijas vai privātpersonas nedrīkst iejaukties vai veidot hierarhiju tajā (Titum 1:5). Mēs mācām, ka patiesām draudzēm ir jāsadarbojas vienai ar otru, lai tās kopīgi varētu attēlot un pavairot ticību. Taču, katrai draudzei tās vadītāja vadībā, vajadzētu pašiem izlemt sadarbības ar citām draudzēm, veidu un mēru, atkarībā no šīs konkrētās draudzes Svēto rakstu interpretācijas un pielietošanas. Draudzes vecajiem vajadzētu lemt par visām dalības, iekšējās politikas, disciplīnas, labvēlības un pārvaldīšanas lietām (Apustuļu darbi 15:19–31; 20:28; 1. Korintiešiem 5:4–7, 13; 1. Pētera 5:1–4).
Mēs mācām, ka draudzes mērķis ir Dieva slavēšana (Efesiešiem 3:21) caur ticības celšanu tajā (Efesiešiem 4:13-16), saskaņā ar Dieva Vārdu (2. Timoteja 2:2, 15; 3:16–17), sadraudzībā (2. Timoteja 2:2, 15; 3:16–17), izpildot rīkojumus (Lūkas 22:19; Apustuļu darbi 2:38–42) un caur evaņģēlija nešanu un sludināšanu visā pasaulē (Mateja 28:19; Apustuļu darbi 1:8; 2:42). Mēs mācām, ka visi svētie ir aicināti kalpot (1. Korintiešiem 15:58; Efesiešiem 4:12; Atklāsmes 22:12).
Mēs mācām, ka draudzei ir nepieciešama sadarbība ar Dievu, lai Viņš varētu piepildīt Savu mērķi šajā pasaulē. Lai to paveiktu, Viņš savai draudzei dāvā garīgās dāvanas. Viņš ir devis vīrus ar mērķi, lai tie sagatavotu svētos uz kalpošanas darbu (Efesiešiem 4:7-12), tāpat, katram Kristus miesas loceklim Viņš dāvā unikālas un īpašas garīgās spējas (Romiešiem 12:5– 8; 1. Korintiešiem 12:4–31; 1. Pētera 4:10–11).
Mēs mācām, ka vietējām draudzēm ir doti divi norādījumi: kristības un Svētais vakarēdiens (Apustuļu darbi 2:38-42). Kristības ar iegremdēšanu (Apustuļu darbi 8:36-39) ir svinīga un skaista liecība, caur kuru ticīgais parāda savu ticību uz krustā sisto, apglabāto un augšāmcēlušos Glābēju, kā arī, apliecinot savu savienību ar Viņu, ir miris grēkam un augšāmcēlies jaunai dzīvei (Romiešiem 6:1-11). Tā kalpo arī par apstiprinājumu tam, ka ticīgais ir sadraudzībā ar un rod savu identitāti redzamajā Kristus miesā - lokālajā draudzē(Apustuļu darbi 2:41-42).
Mēs mācām, ka Svētais vakarēdiens kalpo par Viņa nāves piemiņu un pasludināšanu, un, ka katram būtu jāizmeklē pašam sevi pirms piedalīšanās tajā(1. Korintišiem 11:28-32). Mēs mācām, ka maizes laušana un pateicības biķeris ir simboli Kristus miesai un asinīm, taču, pati piedalīšanās Svētajā vakarēdienā ir patiesa savienošanās ar augšāmcelušos Kristu, kurš mājo katrā ticīgajā. Tātad, Svētā vakarēdiena laikā Viņš ir klātesošs un ir sadraudzībā ar saviem piederīgajiem (1. Korintiešiem 10:16).
Nobeigums
Mēs mācām par cilvēces augšāmcelšanos, par tiem, kas glābti mūžīgajai dzīvībai (Jāņa 6:39; Romiešiem 8:10–11, 19–23; 2. Korintiešiem 4:14) un, par neizglābto sodīšanu un mūžīgo sodu (Daniēla 12:2; Jāņa 5:29; Atklāsmes 20:13–15).
Mēs mācām, ka neizglābto dvēseles tiek mocītas līdz Jēzus otrajai atnākšanai (Lūkas 16:19– 26; Atklāsmes 20:13–15), kad dvēsele ar augšāmcelto ķermeni tiks atkal apvienoti (Jāņa 5:28-29). Tad tās nonāks Tiesneša baltā Troņa priekšā (Atklāsmes 20:11–15) un tiks sūtītas uz elli, uz uguns un sēra jūru (Mateja 25:41–46). Tās tiks nošķirtas no Dieva uz mūžu (Daniēla 12:2; Mateja 25:41–46; 2. Tesaloniķiešiem 1:7–9).
Mūžība Mēs mācām, ka pēc tūkstošgades beigām, pēc sātana atraisīšanas no cietuma un pēc neticīgo tiesas (2. Tesaloniķiešiem 1:9; Atklāsmes 20:7–15), izglābtie ieies mūžīgajā Dieva krāšņumā. Tad, pirmie pasaules pamati no karstuma izkusīs, un zeme un darbi iekš tās sadegs (2. Pētera 3:10) un nāks jauna pasaule, kurā mājos tikai taisnīgums (Efesiešiem 5:5; Atklāsmes 20:15; 21:1–27; 22:1–21). Pēc tam, svētā pilsēta nokāps no debesīm (Atklāsmes 21:2) un tajā mājos svētie un baudīs mūžīgu sadraudzību ar Dievu un viens ar otru (Jāņa 17:3; Atklāsmes 21–22). Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus būs piepildījis savu glābšanas misiju, Viņš taps padots Tam, kas Viņam visu ir padevis (1. Korintiešiem 15:24–28), lai Dievs ir iekš visiem un, lai Svētā trīsvienība varētu valdīt mūžīgi mūžam (1. Korintiešiem 15:28).
Ko nozīmē būt par kristieti
Būt par kristieti nozīmē ko vairāk kā tikai sevis identificēšana ar kādu noteiktu reliģiju vai arī
sekošana kādai noteiktai vērtību sistēmai. Būt par kristieti nozīmē, ka mēs pieņemam to, ko
bībele saka par Dievu, cilvēci un glābšanu. Apdomā sekojošās Svēto rakstu patiesības.
Dievs ir suverēns Radītājs Laicīgā domāšana māca, ka cilvēks ir evolūcijas produkts. Taču, bībele saka, ka personīgs Dievs mūs radīja lai mīlētu, kalpotu un baudītu mūžīgu sadraudzību ar Viņu. Jaunā derība atklāj, ka Jēzus Pats ir visa Radītājs (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:16). Tātad, Viņam pieder viss un Viņš vada visu (Psalmi 103:19). Tas nozīmē, ka Viņam pieder vara pār mūsu dzīvēm un mēs Viņam esam parādā pilnīgu paklausību, pielūgsmi un uzticību.
Dievs ir svēts Dievs ir absolūti un pilnīgi svēts (Jesaja 6:3), tādēļ, Viņš nevar darīt vai piekrist ļaunam (Jēkaba 1:13). Dievs arī no mums prasa, lai mēs būtu svēti. 1. Pētera 1:16 ir teikts: Esiet svēti, jo Es Esmu svēts.
Pasaule ir grēcīga Saskaņā ar Svētajiem rakstiem, visi ir grēkojuši: “Nav neviena, kas negrēkotu” (1. Ķēniņu 8:46). Tas nenozīmē, ka mēs neesam spējīgi uz cilvēcīgiem, labiem darbiem. Taču, mēs nepavisam neesam spējīgi saprast, mīlēt vai būt tīkami Dievam paši savos spēkos (Romiešiem 3:10-12).
Grēks pieprasa sodu Dieva svētums un taisnīgums pieprasa to, lai visi grēki tiktu sodīti ar nāvi (Ecehiēla 18:4). Šī iemesla dēļ mēs nevaram atrisināt savu grēkošanas problēmu vai novērst tā sekas vienkārši izmainot savu uzvedību.
Jēzus ir Kungs un Glābējs Jaunā derība atklāj, ka Jēzus Pats ir visa Radītājs (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:16). Tātad, Viņam pieder viss un Viņš vada visu (Psalmi 103:19). Tas nozīmē, ka Viņam pieder vara pār mūsu dzīvēm un mēs Viņam esam parādā pilnīgu paklausību, pielūgsmi un uzticību. Romiešiem 10:9 ir teikts: “Jo ja tu ar savu Muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi glābts. Kaut arī Dieva taisnīgums pieprasa nāvi grēka dēļ, Viņš Savā mīlestībā mums dāvāja Glābēju, kurš izcieta sodu un mira par grēciniekiem (1. Pētera 3:18). Kristus nāve apmierināja Dieva gribu pēc taisnīgas tiesas un Kristus perfektā dzīve apmierināja Dieva pieprasīto svētuma standartu (2. Korintiešiem 5:21), tādā veidā dāvājot piedošanu un glābšanu tiem, kuri tic uz Viņu (Romiešiem 3:26).
Glābjošas ticības raksturojošās pazīmes Ticība vienmēr nāk līdz ar grēku nožēlu. Grēku nožēla ir piekrišana Dieva teiktajam, ka tu esi grēcinieks, atzīšanās savos grēkos Viņam un apzināta izvēle aizgriezties no grēka (Lūkas 13:3,5; 1. Tesaloniķiešiem 1:9), lai paklausībā sekotu Kristum (Mateja 11:28–30; Jāņa 17:3; 1. Jāņa 2:3). Nepietiek vien ar to, ka ticam kādiem faktiem par Kristu. Pat sātans un viņa dēmoni tic patiesajam Dievam (Jēkaba 2:19), taču, viņi nemīl un nepaklausa Viņam. Patiesa, glābjoša ticība nozīmē paklausību Dievam (Efesiešiem2:10).
Dievs ir suverēns Radītājs Laicīgā domāšana māca, ka cilvēks ir evolūcijas produkts. Taču, bībele saka, ka personīgs Dievs mūs radīja lai mīlētu, kalpotu un baudītu mūžīgu sadraudzību ar Viņu. Jaunā derība atklāj, ka Jēzus Pats ir visa Radītājs (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:16). Tātad, Viņam pieder viss un Viņš vada visu (Psalmi 103:19). Tas nozīmē, ka Viņam pieder vara pār mūsu dzīvēm un mēs Viņam esam parādā pilnīgu paklausību, pielūgsmi un uzticību.
Dievs ir svēts Dievs ir absolūti un pilnīgi svēts (Jesaja 6:3), tādēļ, Viņš nevar darīt vai piekrist ļaunam (Jēkaba 1:13). Dievs arī no mums prasa, lai mēs būtu svēti. 1. Pētera 1:16 ir teikts: Esiet svēti, jo Es Esmu svēts.
Pasaule ir grēcīga Saskaņā ar Svētajiem rakstiem, visi ir grēkojuši: “Nav neviena, kas negrēkotu” (1. Ķēniņu 8:46). Tas nenozīmē, ka mēs neesam spējīgi uz cilvēcīgiem, labiem darbiem. Taču, mēs nepavisam neesam spējīgi saprast, mīlēt vai būt tīkami Dievam paši savos spēkos (Romiešiem 3:10-12).
Grēks pieprasa sodu Dieva svētums un taisnīgums pieprasa to, lai visi grēki tiktu sodīti ar nāvi (Ecehiēla 18:4). Šī iemesla dēļ mēs nevaram atrisināt savu grēkošanas problēmu vai novērst tā sekas vienkārši izmainot savu uzvedību.
Jēzus ir Kungs un Glābējs Jaunā derība atklāj, ka Jēzus Pats ir visa Radītājs (Jāņa 1:3; Kolosiešiem 1:16). Tātad, Viņam pieder viss un Viņš vada visu (Psalmi 103:19). Tas nozīmē, ka Viņam pieder vara pār mūsu dzīvēm un mēs Viņam esam parādā pilnīgu paklausību, pielūgsmi un uzticību. Romiešiem 10:9 ir teikts: “Jo ja tu ar savu Muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi glābts. Kaut arī Dieva taisnīgums pieprasa nāvi grēka dēļ, Viņš Savā mīlestībā mums dāvāja Glābēju, kurš izcieta sodu un mira par grēciniekiem (1. Pētera 3:18). Kristus nāve apmierināja Dieva gribu pēc taisnīgas tiesas un Kristus perfektā dzīve apmierināja Dieva pieprasīto svētuma standartu (2. Korintiešiem 5:21), tādā veidā dāvājot piedošanu un glābšanu tiem, kuri tic uz Viņu (Romiešiem 3:26).
Glābjošas ticības raksturojošās pazīmes Ticība vienmēr nāk līdz ar grēku nožēlu. Grēku nožēla ir piekrišana Dieva teiktajam, ka tu esi grēcinieks, atzīšanās savos grēkos Viņam un apzināta izvēle aizgriezties no grēka (Lūkas 13:3,5; 1. Tesaloniķiešiem 1:9), lai paklausībā sekotu Kristum (Mateja 11:28–30; Jāņa 17:3; 1. Jāņa 2:3). Nepietiek vien ar to, ka ticam kādiem faktiem par Kristu. Pat sātans un viņa dēmoni tic patiesajam Dievam (Jēkaba 2:19), taču, viņi nemīl un nepaklausa Viņam. Patiesa, glābjoša ticība nozīmē paklausību Dievam (Efesiešiem2:10).